Mani sauc Jānis, un es esmu fotogrāfs. Ne tāds, kas fotografē kāzas un korporatīvos pasākumus, bet gan tāds, kas dokumentē pilsētas dzīvi, vecās ēkas, cilvēkus ielās un lietas, ko citi nepamana. Man ir piecdesmit divi gadi, es dzīvoju Vecrīgā nelielā dzīvoklī, kas ir pilns ar fotokamerām, negatīviem un fotogrāfijām, kas nekad nav izdrukātas. Mana sieva Ilze strādā par grāmatvedi, un mūsu dzīve ir mierīga, bet pēdējos gados es esmu sācis just, ka kaut kas trūkst. Tas nav nekas konkrēts, ko es varētu nosaukt vārdā. Tas ir vairāk kā tukšums, kas parādās vakaros, kad es sēžu pie datora un skatos uz ekrānu, nezinot, ko darīt ar sevi. Es esmu cilvēks, kas vienmēr ir meklējis skaistumu, bet pēdējā laikā es to vairs neredzu. Un tad, pagājušā gada novembrī, es atvēru vecu fotoalbumu, un tas mani aizveda vietā, kuru es nekad nebūtu iedomājies.
Tas sākās ar to, ka mans dators salūza. Es biju pabeidzis fotosesiju, un es gribēju pārskatīt attēlus, bet ekrāns vienkārši nomira. Es sēdēju izmisumā, jo man bija jāiesniedz darbi klientam, un es nevarēju neko darīt. Mana kolēģe, Inga, ieteica man aizņemties viņas veco planšetdatoru, jo viņa to tik un tā neizmantoja. Es piekritu, un vakarā, kad biju pabeidzis visus darbus, es sēdēju ar šo planšetdatoru rokās un domāju, ko darīt. Bija vēls, ārā lija lietus, un es nejutos noguris, bet gan tukšs. Tā ir dīvaina sajūta, kad esi izdarījis visu, kas jādara, bet nekas nešķiet piepildīts. Es sāku rakņāties pa planšetdatoru un atradu tur lietotni, kuru Inga bija instalējusi, bet nekad nebija atvērusi. Tā bija vavada, un es atceros, kā es nosmējos pati par sevi, jo man likās, ka tas ir kaut kas tāds, ko dara cilvēki, kuri skatās televīziju dienas laikā un pērk loterijas biļetes. Bet es to atvēru. Es nezinu, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka man bija garlaicīgi. Varbūt tāpēc, ka gribēju pierādīt sev, ka esmu labāks par šo. Vai varbūt tāpēc, ka dziļi sevī es gribēju just kaut ko citu, nevis to pastāvīgo tukšumu, kas mani bija pārņēmis pēdējos gados.
Es reģistrējos, un tas prasīja tikai pāris minūtes. Es iemaksāju nelielu summu, tikai tāpēc, lai varētu spēlēt. Un tad es pamanīju, ka ir iespēja izmantot vavada bonus, kas varētu dot man papildu iespējas. Es to izdarīju, un pēkšņi man parādījās papildu kredīts, ar kuru es varēju spēlēt. Es nejutos kā cilvēks, kas dara kaut ko aizliegtu. Es jutos kā cilvēks, kas ir atradis jaunu ceļu, pa kuru iet. Es sāku spēlēt, un sākumā es zaudēju. Bet es nepārtraucu, jo man bija laiks, un es gribēju redzēt, kas notiks. Pirmās stundas bija dīvainas. Es zaudēju vairākas reizes, un es domāju, ka tas ir muļķīgi. Bet tad es sāku pamanīt, ka dažas spēles nav tikai par nejaušību. Tās ir par pacietību. Tās ir par to, ka tu gaidi īsto brīdi, kad jāspiež poga. Tas man atgādināja fotografēšanu. Kad tu gaidīsi īsto gaismu, tu nevari piespiest sauli spīdēt. Tu vari tikai gaidīt, un tad, kad tā nāk, tev jābūt gatavam. Es sāku spēlēt ar šo domu prātā, un pēkšņi es sāku uzvarēt. Tās nebija lielas summas, bet tās bija pietiekami, lai es justu, ka kaut kas mainās. Es sēdēju savā virtuvē, kamēr Ilze gulēja, un es jutos kā bērns, kurš atradis kaut ko aizliegtu. Bet tas nebija aizliegts. Tas bija vienkārši jauns. Un tas bija tas, ko es biju meklējis.
Nākamajās dienās es sāku vairāk domāt par to, ko es daru. Es negribēju kļūt par cilvēku, kas visu dienu sēž pie datora un aizmirst par savu dzīvi. Bet es arī negribēju atmest to, jo tas man deva kaut ko, ko es nebiju jutis ilgi. Tas deva man sajūtu, ka es varu ietekmēt notikumus, pat ja tie ir tikai skaitļi ekrānā. Es sāku pētīt, kā darbojas dažādas spēles, un es atklāju, ka ir veidi, kā palielināt savas izredzes. Es atklāju, ka
vavada bonus nav tikai vienreizēja lieta, bet gan veids, kā tu vari iegūt vairāk iespēju, ja tu zini, kur meklēt. Es sāku to izmantot, un es sāku redzēt, ka man ir paveicies. Bet tas nebija tikai veiksme. Tas bija arī prasme. Es biju iemācījies, kad jāapstājas, un kad jāturpina. Un tas ir kaut kas, ko esmu iemācījies visu savu dzīvi.
Viss mainījās vienā sestdienas vakarā, kad es biju mājās viens, jo Ilze bija aizbraukusi pie savas mātes. Es sēdēju pie datora, un es spēlēju spēli, kuru biju spēlējis jau daudzas reizes. Es nebiju domājis, ka notiks kaut kas īpašs. Bet tad es trāpīju uz bonusa raunda, kas likās nebeidzams. Katrs grieziens nesa jaunu laimestu, un es sēdēju ar atvērtu muti. Es nekliedzu, es nesāku lēkāt. Es vienkārši sēdēju un skatījos, kā skaitļi aug. Un tad es sāku smieties. Nevis tāpēc, ka es būtu ieguvis naudu, bet gan tāpēc, ka es biju tik ilgi jutis, ka nekas labs man nenotiek. Es biju tik ilgi jutis, ka esmu tikai fotogrāfs, kas katru dienu cīnās ar gaismu. Un tagad, šajā mirklī, es biju kaut kas cits. Es biju cilvēks, kuram paveicās. Un tas bija tik skaisti, ka es nevarēju to noturēt sevī.
Es piezvanīju savam draugam Pēterim, kas dzīvo Londonā. Bija vēls vakars, un viņš bija pārsteigts, ka es zvanu tik vēlu. Es viņam pastāstīju, kas notika, un viņš sāka smieties. Viņš teica, ka es esmu traks, ka es spēlēju kazino, un ka viņš nekad nebūtu domājis, ka es to darīšu. Un es teicu, ka arī es nekad nebūtu domājis, ka es to darīšu. Bet tajā brīdī es sapratu, ka tas nav svarīgi. Svarīgi bija tas, ka es biju atradis kaut ko, kas man dod prieku. Un tas nav nekas, par ko jākaunas. Es nopirku sev jaunu objektīvu, jo vecais jau sen bija nolietojies. Es nopirku Ilzei puķes, jo viņa vienmēr ir bijusi man blakus. Un es aizvedu savu mazo kaimiņieni, kas vienmēr nāk pie manis skatīties fotogrāfijas, uz izstādi, kur mēs visi sēdējām un skatījāmies, un es jutās kā bērns, kurš pirmo reizi redz pasauli. Tas bija vakars, kad es jutās brīvs.
Tagad, pēc vairākiem mēnešiem, es joprojām spēlēju. Bet es to daru ar citu attieksmi. Es vairs necenšos neko pierādīt. Es vienkārši izbaudu to sajūtu, kad pasaule uz brīdi apstājas. Es zinu, ka daudzi cilvēki uzskata, ka online kazino ir tikai naudas izšķiešana, un es to saprotu. Bet es arī zinu, ka katram ir savs veids, kā atrast mieru. Manējais izrādījās šis. Es neesmu kļuvis par azartspēļu vergu, jo es zinu, kad apstāties. Esmu iemācījies, ka svarīgākais nav laimests, bet gan tas, kā tu jūties, kad tas notiek. Un tas, ko es jutu tajā sestdienas vakarā, kad vavada bonus man uzdāvināja neaizmirstamu piedzīvojumu, bija kaut kas tāds, ko es nekad neaizmirsīšu. Tas bija mirklis, kad es sapratu, ka dzīve nav tikai par darbu un pienākumiem. Tā ir arī par maziem, trakiem, negaidītiem prieka brīžiem, kas mūs padara par cilvēkiem. Un, ja godīgi, es gaidu nākamo sestdienu, jo nezinu, ko tā man nesīs. Un tas ir labi.
